Es biju strādājis tajā firmā vienpadsmit gadus. Vienpadsmit. Tas ir ilgāk, nekā dažas laulības ilgst. Un tad vienā pirmdienā mani izsauca uz direktora kabinetu un pateica – uzņēmums tiek slēgts, visi darbinieki atbrīvoti, mēnesis algas, un lai veicas. Es izgāju ārā pa durvīm ar mapi rokās, kurā bija mana kafijas krūze, rezerves pildspalvas un fotogrāfija no bērniem. Bija vēls septembris, lietus lija tā, ka lietussargs nepalīdzēja, un es apsēdos automašīnā un ilgi skatījos pa logu, nezinādams, kur braukt. Mājās? Sieva vēl nezināja. Pie draugiem? Viņi visi bija darbā. Es vienkārši sēdēju stāvvietā, klausījos lietu un domāju – vienpadsmit gadi, un neviens man nepasniedza roku, neviens neteica paldies, neviens neuzrakstīja ieteikuma vēstuli. Tikai "atvainojiet, bet mēs slēdzamies".
Tajā vakarā es pateicu sievai. Viņa nosarka, tad nobālēja, tad aizgāja uz virtuvi un ilgi klusēja. Kad viņa atgriezās, viņa teica: "Mēs kaut ko izdomāsim." Bet es redzēju viņas acīs bailes. Tādas pašas, kādas bija manās. Nākamajā dienā es paliku mājās. Bērni aizgāja uz skolu, sieva uz darbu, un es paliku viens četrās sienās ar savām domām, kas bija tumšākas par lietus mākoņiem. Es mēģināju sūtīt CV, bet pirksti nespēja rakstīt. Es mēģināju zvanīt bijušajiem kolēģiem, bet neviens nepaņēma. Es apsēdos pie datora un sāku bezmērķīgi klīst pa internetu – Facebook, ziņas, atkal Facebook, atkal ziņas. Un tad es ieraudzīju reklāmu. Tā bija vienkārša, bez kliedzošiem baneriem, tikai uzraksts: "Atpūties pēc smagas dienas." Un zemāk – neliels attēls ar spēļu automātu. Es jau sen zināju par tādām lietām, bet nekad nebiju mēģinājis, jo man likās, ka tā ir naudas izmešana. Bet šajā dienā man bija vienalga. Man bija vienalga par visu. Es noklikšķināju.
Tā es atradu vietni, kurā bija dažādas slotu spēles. Tās nebija tās vecās, vienkāršās augļu mašīnas, kuras atceros no jaunības. Šīs bija modernas – ar sižetiem, bonusa līmeņiem, animācijām, kas lika man justies kā bērnam, kurš pirmo reizi ierauga datorspēli. Es reģistrējos, izmantojot savu e-pastu, un saņēmu bezmaksas griezienus – divdesmit, ja nemaldos. Es izvēlējos spēli ar džungļu tēmu – zaļa, zeltaina, ar tīģeriem un papagaiļiem. Es nospiedu "griezt". Pirmie pieci griezieni – nekas. Nākamie pieci – astoņi eiro. Nākamie desmit – vēl divpadsmit. Kad bezmaksas griezieni beidzās, manā kontā bija divdesmit eiro. Es pasmējos. Divdesmit eiro. Ar to pietiktu maizei un pienam uz nedēļu. Bet tos nevarēja izņemt bez iemaksas. Es izlasīju noteikumus – vajadzēja veikt vismaz desmit eiro iemaksu, lai bonuss kļūtu izņemams. Es domāju – desmit eiro. Tā ir viena pica. Es varu atļauties zaudēt desmit eiro. Es iemaksāju.
Un tad es sāku spēlēt īsti. Es izvēlējos spēli ar pirātiem – kuģi, karte, dārgumu lādes. Likmi uzliku divdesmit centus. Es griezu lēni, apzināti, it kā tas būtu rituāls. Pirmā stunda – nekas liels. Es laimēju piecpadsmit, zaudēju desmit. Man kontā bija divdesmit pieci. Otrā stunda – bonuss. Pirātu bonuss bija tāds, ka tev vajadzēja šaut ar lielgabalu pa ienaidnieka kuģiem. Katrs trāpījums deva naudu. Es trāpīju pirmo – 8 eiro. Otro – 12. Trešo – 20. Ceturto – 35. Piekto – 50. Sesto – 100. Kad trāpīju sesto, es gandrīz izkritu no krēsla. 225 eiro no viena bonusa. Man kontā uzreiz bija 250 eiro. Es nospiedu pauzi, izgāju uz balkona, ieelpoju lietus smaržu un mēģināju saprast – vai tas tiešām notika? Es atgriezos, pārbaudīju vēlreiz. Jā. 250 eiro.
Es izņēmu 200, atstājot 50, lai spēlētu tālāk. Bet es neapstājos. Es turpināju to pašu pirātu spēli, bet tagad ar lielāku pārliecību. Likmi palielināju līdz 50 centiem. Pēc pusstundas es uzvarēju vēl vienu bonusu – šoreiz 150 eiro. Man kontā bija 200. Es izņēmu vēl 150. Atstāju 50. Nākamajā stundā es uzvarēju vēl 80, bet zaudēju 40. Kad es beidzu spēlēt, man kontā bija 90 eiro. Es izņēmu tos. Kopā tajā dienā es izņēmu 440 eiro. No desmit eiro iemaksas. Es sēdēju krēslā, skatījos uz bankas kontu savā telefonā un raudāju. Ne jau tāpēc, ka laimēju, bet tāpēc, ka pirmo reizi pēc atlaišanas sajutu, ka dzīve nav beigusies.
Bet tā ir tikai puse no stāsta. Nākamajā dienā es atkal apsēdos. Man vajadzēja sūtīt CV, bet es atkal atvēru to pašu lapu. Es zināju, ka tā ir bīstami, ka tā var kļūt par atkarību, bet es sev teicu – šodien tikai 20 eiro. Ne vairāk. Es iemaksāju 20 un sāku spēlēt pavisam citu spēli – ar kosmosa tēmu. Planētas, zvaigznes, melnie caurumi. Likmi uzliku 20 centus. Pirmā pusstunda – klusa, bez lieliem laimestiem. Bet tad es aktivizēju bonusa spēli, kurā man vajadzēja savākt enerģijas kristālus. Katrs kristāls deva naudu. Es savācu pirmo – 5 eiro. Otro – 10. Trešo – 15. Ceturto – 30. Piekto – 60. Sesto – 120. Septīto – 250. Astoto – 500. Kad es savācu astoto kristālu, es nevarēju elpot. 500 eiro no viena kristāla. Kopējais bonusa laimests – 990 eiro. Deviņi simti deviņdesmit. Man kontā uzreiz bija 1010 eiro.
Es aizvēru datoru. Es neizņēmu naudu uzreiz. Es aizgāju gulēt. Nākamajā rītā es pārbaudīju – summa joprojām bija tur. Es izņēmu 1000, atstājot 10 kā suvenīru. Kad nauda iekrita manā kartē, es aizgāju uz veikalu, nopirku ziedus sievai un dāvanas bērniem. Vakarā, kad viņi atgriezās, es pasniedzu viņiem dāvanas un teicu: "Man ir darbs." Viņi nesaprata. "Kur?" jautāja sieva. "Es sāku savu biznesu," es teicu. "Ar naudu, ko esmu ietaupījis." Es nemeloju līdz galam. Es biju ietaupījis. Bet ne no algas. No slotu spēlēm.
Ar 1000 eiro es nopirku instrumentus – esmu galdnieks pēc izglītības, bet nebiju strādājis šajā profesijā gadiem. Es sāku mazus pasūtījumus – kādu plauktu, kādu galdu. Pirmajā mēnesī es nopelnīju 300 eiro. Otrajā – 600. Trešajā – 1200. Tagad, pēc gada, man ir sava darbnīca, trīs darbinieki un vairāk pasūtījumu, nekā spēju izpildīt. Un tas viss sākās ar vienu spēli vienā tumšā septembra vakarā, kad es biju zaudējis visu cerību. Es neaicinu nevienu spēlēt azartspēles. Es zinu, ka tās var būt bīstamas. Bet es arī zinu, ka dažreiz, kad tu esi pilnīgā bezcerībā, kad nezini, ko darīt, un tev nav neviena, kas pasniegtu roku, dažreiz tās slotu spēles var būt tā nejaušā durvju atvēršanās, kas aizved tevi uz citu ceļu. Ne jau tāpēc, ka tu kļūsti bagāts, bet tāpēc, ka tu atkal sāc ticēt, ka kaut kas ir iespējams.
Manā darbnīcā tagad karājas rāmis ar vienu vienīgu uzrakstu: "Nekad nepadejies." Bet es zinu patiesību. Es gandrīz padevos. Es gandrīz ļāvu tai atlaišanai mani salauzt. Un tad notika divi tūkstoši eiro. Ne jau tāpēc, ka es biju pelnījis, bet tāpēc, ka veiksme dažreiz nāk visnegaidītākajā veidā. Tagad, kad kāds jautā, kā es sāku savu biznesu, es saku – ar vienu griezienu. Un tas ir patiesība. Tikai ne visa patiesība. Bet dažreiz daļa ir pietiekama. Pietiekama, lai zinātu, ka dzīve ir dīvaina, neprognozējama un ka pat tad, kad tev šķiet, ka viss ir beidzies, vēl var sākties kaut kas jauns. Un tas jaunais var būt skaistāks par visu, ko tu biji zaudējis. Viss, kas vajadzīgs, ir noticēt. Un varbūt – tikai varbūt – nospiest to vienu pogu vēl vienu reizi.