Es biju strādājis tajā firmā vienpadsmit gadus. Vienpadsmit. Tas ir ilgāk, nekā dažas laulÄ«bas ilgst. Un tad vienā pirmdienā mani izsauca uz direktora kabinetu un pateica – uzņēmums tiek slÄ“gts, visi darbinieki atbrÄ«voti, mÄ“nesis algas, un lai veicas. Es izgāju ārā pa durvÄ«m ar mapi rokās, kurā bija mana kafijas krÅ«ze, rezerves pildspalvas un fotogrāfija no bÄ“rniem. Bija vÄ“ls septembris, lietus lija tā, ka lietussargs nepalÄ«dzÄ“ja, un es apsÄ“dos automašÄ«nā un ilgi skatÄ«jos pa logu, nezinādams, kur braukt. Mājās? Sieva vÄ“l nezināja. Pie draugiem? Viņi visi bija darbā. Es vienkārši sÄ“dÄ“ju stāvvietā, klausÄ«jos lietu un domāju – vienpadsmit gadi, un neviens man nepasniedza roku, neviens neteica paldies, neviens neuzrakstÄ«ja ieteikuma vÄ“stuli. Tikai "atvainojiet, bet mÄ“s slÄ“dzamies".

Tajā vakarā es pateicu sievai. Viņa nosarka, tad nobālÄ“ja, tad aizgāja uz virtuvi un ilgi klusÄ“ja. Kad viņa atgriezās, viņa teica: "MÄ“s kaut ko izdomāsim." Bet es redzÄ“ju viņas acÄ«s bailes. Tādas pašas, kādas bija manās. Nākamajā dienā es paliku mājās. BÄ“rni aizgāja uz skolu, sieva uz darbu, un es paliku viens četrās sienās ar savām domām, kas bija tumšÄkas par lietus mākoņiem. Es mÄ“Ä£ināju sÅ«tÄ«t CV, bet pirksti nespÄ“ja rakstÄ«t. Es mÄ“Ä£ināju zvanÄ«t bijušajiem kolÄ“Ä£iem, bet neviens nepaņēma. Es apsÄ“dos pie datora un sāku bezmÄ“rÄ·Ä«gi klÄ«st pa internetu – Facebook, ziņas, atkal Facebook, atkal ziņas. Un tad es ieraudzÄ«ju reklāmu. Tā bija vienkārša, bez kliedzošiem baneriem, tikai uzraksts: "AtpÅ«ties pÄ“c smagas dienas." Un zemāk – neliels attÄ“ls ar spēļu automātu. Es jau sen zināju par tādām lietām, bet nekad nebiju mÄ“Ä£inājis, jo man likās, ka tā ir naudas izmešana. Bet šajā dienā man bija vienalga. Man bija vienalga par visu. Es noklikšÄ·ināju.

Tā es atradu vietni, kurā bija dažādas slotu spÄ“les. Tās nebija tās vecās, vienkāršÄs augļu mašÄ«nas, kuras atceros no jaunÄ«bas. ŠÄ«s bija modernas – ar sižetiem, bonusa lÄ«meņiem, animācijām, kas lika man justies kā bÄ“rnam, kurš pirmo reizi ierauga datorspÄ“li. Es reÄ£istrÄ“jos, izmantojot savu e-pastu, un saņēmu bezmaksas griezienus – divdesmit, ja nemaldos. Es izvÄ“lÄ“jos spÄ“li ar džungļu tÄ“mu – zaļa, zeltaina, ar tÄ«Ä£eriem un papagaiļiem. Es nospiedu "griezt". Pirmie pieci griezieni – nekas. Nākamie pieci – astoņi eiro. Nākamie desmit – vÄ“l divpadsmit. Kad bezmaksas griezieni beidzās, manā kontā bija divdesmit eiro. Es pasmÄ“jos. Divdesmit eiro. Ar to pietiktu maizei un pienam uz nedēļu. Bet tos nevarÄ“ja izņemt bez iemaksas. Es izlasÄ«ju noteikumus – vajadzÄ“ja veikt vismaz desmit eiro iemaksu, lai bonuss kļūtu izņemams. Es domāju – desmit eiro. Tā ir viena pica. Es varu atļauties zaudÄ“t desmit eiro. Es iemaksāju.

Un tad es sāku spÄ“lÄ“t Ä«sti. Es izvÄ“lÄ“jos spÄ“li ar pirātiem – kuÄ£i, karte, dārgumu lādes. Likmi uzliku divdesmit centus. Es griezu lÄ“ni, apzināti, it kā tas bÅ«tu rituāls. Pirmā stunda – nekas liels. Es laimÄ“ju piecpadsmit, zaudÄ“ju desmit. Man kontā bija divdesmit pieci. Otrā stunda – bonuss. Pirātu bonuss bija tāds, ka tev vajadzÄ“ja šaut ar lielgabalu pa ienaidnieka kuÄ£iem. Katrs trāpÄ«jums deva naudu. Es trāpÄ«ju pirmo – 8 eiro. Otro – 12. Trešo – 20. Ceturto – 35. Piekto – 50. Sesto – 100. Kad trāpÄ«ju sesto, es gandrÄ«z izkritu no krÄ“sla. 225 eiro no viena bonusa. Man kontā uzreiz bija 250 eiro. Es nospiedu pauzi, izgāju uz balkona, ieelpoju lietus smaržu un mÄ“Ä£ināju saprast – vai tas tiešÄm notika? Es atgriezos, pārbaudÄ«ju vÄ“lreiz. Jā. 250 eiro.

Es izņēmu 200, atstājot 50, lai spÄ“lÄ“tu tālāk. Bet es neapstājos. Es turpināju to pašu pirātu spÄ“li, bet tagad ar lielāku pārliecÄ«bu. Likmi palielināju lÄ«dz 50 centiem. PÄ“c pusstundas es uzvarÄ“ju vÄ“l vienu bonusu – šoreiz 150 eiro. Man kontā bija 200. Es izņēmu vÄ“l 150. Atstāju 50. Nākamajā stundā es uzvarÄ“ju vÄ“l 80, bet zaudÄ“ju 40. Kad es beidzu spÄ“lÄ“t, man kontā bija 90 eiro. Es izņēmu tos. Kopā tajā dienā es izņēmu 440 eiro. No desmit eiro iemaksas. Es sÄ“dÄ“ju krÄ“slā, skatÄ«jos uz bankas kontu savā telefonā un raudāju. Ne jau tāpÄ“c, ka laimÄ“ju, bet tāpÄ“c, ka pirmo reizi pÄ“c atlaišanas sajutu, ka dzÄ«ve nav beigusies.

Bet tā ir tikai puse no stāsta. Nākamajā dienā es atkal apsÄ“dos. Man vajadzÄ“ja sÅ«tÄ«t CV, bet es atkal atvÄ“ru to pašu lapu. Es zināju, ka tā ir bÄ«stami, ka tā var kļūt par atkarÄ«bu, bet es sev teicu – šodien tikai 20 eiro. Ne vairāk. Es iemaksāju 20 un sāku spÄ“lÄ“t pavisam citu spÄ“li – ar kosmosa tÄ“mu. PlanÄ“tas, zvaigznes, melnie caurumi. Likmi uzliku 20 centus. Pirmā pusstunda – klusa, bez lieliem laimestiem. Bet tad es aktivizÄ“ju bonusa spÄ“li, kurā man vajadzÄ“ja savākt enerÄ£ijas kristālus. Katrs kristāls deva naudu. Es savācu pirmo – 5 eiro. Otro – 10. Trešo – 15. Ceturto – 30. Piekto – 60. Sesto – 120. SeptÄ«to – 250. Astoto – 500. Kad es savācu astoto kristālu, es nevarÄ“ju elpot. 500 eiro no viena kristāla. KopÄ“jais bonusa laimests – 990 eiro. Deviņi simti deviņdesmit. Man kontā uzreiz bija 1010 eiro.

Es aizvÄ“ru datoru. Es neizņēmu naudu uzreiz. Es aizgāju gulÄ“t. Nākamajā rÄ«tā es pārbaudÄ«ju – summa joprojām bija tur. Es izņēmu 1000, atstājot 10 kā suvenÄ«ru. Kad nauda iekrita manā kartÄ“, es aizgāju uz veikalu, nopirku ziedus sievai un dāvanas bÄ“rniem. Vakarā, kad viņi atgriezās, es pasniedzu viņiem dāvanas un teicu: "Man ir darbs." Viņi nesaprata. "Kur?" jautāja sieva. "Es sāku savu biznesu," es teicu. "Ar naudu, ko esmu ietaupÄ«jis." Es nemeloju lÄ«dz galam. Es biju ietaupÄ«jis. Bet ne no algas. No slotu spÄ“lÄ“m.

Ar 1000 eiro es nopirku instrumentus – esmu galdnieks pÄ“c izglÄ«tÄ«bas, bet nebiju strādājis šajā profesijā gadiem. Es sāku mazus pasÅ«tÄ«jumus – kādu plauktu, kādu galdu. Pirmajā mÄ“nesÄ« es nopelnÄ«ju 300 eiro. Otrajā – 600. Trešajā – 1200. Tagad, pÄ“c gada, man ir sava darbnÄ«ca, trÄ«s darbinieki un vairāk pasÅ«tÄ«jumu, nekā spÄ“ju izpildÄ«t. Un tas viss sākās ar vienu spÄ“li vienā tumšÄ septembra vakarā, kad es biju zaudÄ“jis visu cerÄ«bu. Es neaicinu nevienu spÄ“lÄ“t azartspÄ“les. Es zinu, ka tās var bÅ«t bÄ«stamas. Bet es arÄ« zinu, ka dažreiz, kad tu esi pilnÄ«gā bezcerÄ«bā, kad nezini, ko darÄ«t, un tev nav neviena, kas pasniegtu roku, dažreiz tās slotu spÄ“les var bÅ«t tā nejaušÄ durvju atvÄ“ršanās, kas aizved tevi uz citu ceļu. Ne jau tāpÄ“c, ka tu kļūsti bagāts, bet tāpÄ“c, ka tu atkal sāc ticÄ“t, ka kaut kas ir iespÄ“jams.

Manā darbnÄ«cā tagad karājas rāmis ar vienu vienÄ«gu uzrakstu: "Nekad nepadejies." Bet es zinu patiesÄ«bu. Es gandrÄ«z padevos. Es gandrÄ«z ļāvu tai atlaišanai mani salauzt. Un tad notika divi tÅ«kstoši eiro. Ne jau tāpÄ“c, ka es biju pelnÄ«jis, bet tāpÄ“c, ka veiksme dažreiz nāk visnegaidÄ«tākajā veidā. Tagad, kad kāds jautā, kā es sāku savu biznesu, es saku – ar vienu griezienu. Un tas ir patiesÄ«ba. Tikai ne visa patiesÄ«ba. Bet dažreiz daļa ir pietiekama. Pietiekama, lai zinātu, ka dzÄ«ve ir dÄ«vaina, neprognozÄ“jama un ka pat tad, kad tev šÄ·iet, ka viss ir beidzies, vÄ“l var sākties kaut kas jauns. Un tas jaunais var bÅ«t skaistāks par visu, ko tu biji zaudÄ“jis. Viss, kas vajadzÄ«gs, ir noticÄ“t. Un varbÅ«t – tikai varbÅ«t – nospiest to vienu pogu vÄ“l vienu reizi.